LV

? Prieks, laime, veselība: 1. Iekšējais miers. 2. Gūt gandarījumu, palīdzot un būt par atbalstu Citiem. Attiecības. 12R.tv❌✅ Novēlu Jums, Sev un Citiem, lai nākamā gada beigās katrs no Mums varētu teikt: “2022. gads bija labākais manā mūžā ??”. Marcin Ellwart

Laime

garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva vai patīkama labsajūta

Laime ir garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva vai patīkama labsajūta. Laime cilvēkam izpaužas līdz ar citām emocijām — no vienkārša apmierinājuma līdz pat lielam priekam.[1] Filozofi un teologi laimi dažkārt raksturo kā veiksmīgas un labas dzīves dzīvošanu, nevis kā vienkāršu emociju. Vairākas zinātnes nozares, piemēram, pozitīvā psiholoģija, īpaši pievēršas laimei un meklējumiem, kas tā ir un kā to var gūt.

Laimes sajūta ir cieši saistīta ar ilgu vai vēlmju piepildījumu. Tādējādi laime var būt lielāka vai mazāka atkarībā no ilgu intensitātes. Ilgu objekta pastāvīgums un dinamika nosaka laimes ilgumu. Savukārt no ilgu objekta sasniedzamības ir atkarīga laimes sajūtas biežums.

Piemēram, ja cilvēkam ir augstas prasības pret dzīvi, laimes sajūta būs retāk, bet tā var būt spēcīgāka, savukārt pieticīgs cilvēks var būt laimīgs pastāvīgi.

Laimīgs cilvēks ir tāds, kas konkrētā brīdī vai pastāvīgi piedzīvo laimes sajūtu. Turpretim nelaimīgs ir tāds, kas to nepiedzīvo, ir zaudējis laimes sajūtu vai piedzīvo kādu citu zaudējumu.

Par laimi dēvē arī dievišķu dāvanu, labvēlīgu likteni, negaidītu veiksmi, pozitīvu pavērsienu kas notiek neatkarīgi no cilvēka spējām vai rīcības.

Tautas parunas par laimi.

Laimīgs nav tas, kuram ir daudz, bet gan tas, kuram pietiek ar to, kas viņam ir.

Manta un nauda nedara laimīgu, bet gan mīlestības pilnas attiecības.

Wikipedia.org:

https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Laime

Maslova vajadzību hierarhija

Pašīstenošanās

Sociālā atzinība

Sociālās vajadzības

Drošība

Fizioloģiskās vajadzības

Maslova vajadzību hierarhija ir psiholoģijas teorija, ko izstrādājis Abrahams Maslovs savā rakstā „Cilvēka motivācijas teorija”[1] 1943.gadā.

Saskaņā ar šo teoriju, cilvēku vajadzības veido hierarhiju un aktualizējas pakāpeniski viena pēc otras. Cilvēks sākumā mēģina apmierināt viszemākā līmeņa vajadzības un tikai tad nākamais līmenis kļūst par visspēcīgāk izteikto vajadzību, paaugstinot motivāciju to apmierināt.

Vēlākajos gados Maslovs ir papildinājis savu piramīdu ar vēl trim līmeņiem (zināšanu vajadzības, estētiskās vajadzības un transcendence), tomēr šie papildinājumi nav iemantojuši tik plašu atpazīstamību[2].

Lai arī Maslova vajadzību hierarhijas teorija ir plaši pazīstama, tomēr psiholoģijas zinātnē šī teorija tiek kritizēta kā īstenībai neatbilstoša[3].

Hierarhijas pieci līmeņi

  1. Fizioloģiskās vajadzības: gaiss, ūdens, miegs, barība, siltums, veselība, dzīves telpa, seksualitāte (pamatvajadzības).
  2. Drošība: Aizsardzība no briesmām, kārtība un tiesības, drošība (vajadzības, kas orientētas uz izdzīvošanu nākotnē).
  3. Sociālās vajadzības: ģimene, draudzība, grupas atbalsts, mīlestība, intimitāte, komunikācija.
  4. Sociālā atzinība: sociālais statuss, atzinība, cieņa, ietekme, panākumi darbā un privātajā dzīvē, labklājība.
  5. Pašīstenošanās: individualitāte, apdāvinātība, personīgā potenciāla īstenošana, pašattīstība.

https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Maslova_vajadz%C4%ABbu_hierarhija

Veselība

Veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība,[1] kā dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklājības pamats, kā arī slimības neesamība, kad cilvēks jūtas ne tikai fiziski stiprs un vesels, bet arī ir garīgi tīrs. 1984. gadā Pasaules Veselības organizācijas izveidotās veselības definīcija ir šāda: “veselība ir pakāpe, līdz kurai indivīds vai grupa spēj realizēt centienus un apmierināt vajadzības, gan pieņemot veselībai labvēlīgus lēmumus, gan mainot vides ietekmi”.[1] Veselība ir viena no cilvēka pamattiesībām. Vesels organisms ir sabalansēts organisms pilnīgi visās sfērās.

Cilvēku, kas rūpējas par cilvēku veselību, sauc par ārstu.[nepieciešama atsauce]

https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Vesel%C4%ABba

Neatkarība

stāvoklis, kad tauta vai valsts nav pakļauta kādai citai varai savā teritorijā un starptautiskajās attiecībās

Neatkarība ir stāvoklis,[1] kad valstij, tautai vai organizācijai ir pašnoteikšanās, pašpārvalde, tā nav citas, augstākas varas pakļautībā. Neatkarības iegūšana bieži nozīmē veiksmīgi izcīnītu atdalīšanos, un tāpēc tiek svinēta. Neatkarības iegūšanas datums parasti ir datums, kopš kura valsts ir suverēna, bet var arī nozīmēt kādu nozīmīgu datumu nācijas veidošanā — dibināšanu, apvienošanu, vai būtisku valsts varas maiņu. Šajā datumā parasti ir neatkarības diena.

Ar neatkarību saprot arī patstāvību, piemēram, persona neatrodas citu pakļautībā, pati pieņem lēmumus. Tiesvedībā neatkarība ir viens no tiesnešu darbības principiem. Tas nozīmē, ka tiesneši lemjot lietas balstās tikai uz likumu, faktiskajiem lietas apstākļiem un personisko pārliecību, nepieļaujot iejaukšanos no malas. Tiesību aktos noteiktas šī principa garantijas, kā arī atbildība par attiecīgā principa pārkāpšanu.

https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Neatkar%C4%ABba

Latviešu valoda

baltu valoda

Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,7 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda.[3] Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārpus Latvijas ir Apvienotajā Karalistē, ASV, Īrijā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, Brazīlijā, Krievijas Federācijā. Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā — jau no 15. gadsimta — ir atrodami Jāņa ģildes alus nesēju biedrības grāmatās. Tajā lielākoties bija latvieši, un no 1517. gada arī brālības vecākie bija latvieši. Pirmais teksts latviski iespiests 1507. gadā izdotajā baznīcas rokasgrāmatā „AGENDA”.

https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Latvie%C5%A1u_valoda